GRIEĶU ALUS LĀSTS

GRIEĶU ALUS LĀSTS

KĀ ASPRĀTIS AISHILS NOGRŪDA ALU NO OLIMPA.

Raudzēto dzērienu vēsture līdz salīdzinoši nesenam laikam vienmēr bijusi cieši saistīta ar reliģiju, līdz ar to šiem dzērieniem allaž piedēvētas dažādas ticībā balstītas īpašības. Reta ir senā kultūra, kurai nebūtu par apreibināšanos atbildīgas dievības. Šajā ziņā senie grieķi nebija nekāds izņēmums, arī viņiem bija neierobežotas līksmības dievs, kurš bija cieši saistīts ar raudzētiem dzērieniem - Dionīss. Šajā laikā, starp 15. un 6. gadsimtu pirms mūsu ēras, grieķi īpaši nešķiro raudzētos dzērienu - tiek dzerts gan vīns, gan medalus, gan alus, gan dažādi šo dzērienu sajaukumi dažādās raudzēšanas stadijās. Tas ir arī laiks, kad aktīvi notiek ideju apmaiņa gan ar ziemeļniekiem, gan dienvidniekiem.  No trāķiešiem, kas apdzīvo teritorijas uz ziemeļiem no klasiskās Grieķijas ir cēlies Dionīsa kults, kurš sākotnēji vairāk bija saistīts ar medalu un alu. Bet no feniķiešiem grieķi iemācās audzēt vīnogas un gatavot vīnu. Pirms feniķiešiem nav vēsturisku liecību par vīna dārziem, jo ogas šīm dzērienam tiek vāktas brīvā dabā. Tāpat vēsture klusē, vai atrašanās šajā reibinošo ideju krustpunktā bija viens no iemesliem klasiskā laikmeta pirmsākumiem senajā Grieķijā, taču ap 6. gadsimtu grieķi sāk pamatīgi aizdomāties.

Ir iespējams vārdā nosaukt un uzskaitīt tos ietekmīgos grieķu domātājus, kuri vainojami visas taustāmās pasaules, tai skaitā cilvēka, sadalīšanā četros elementos - uguns, gaiss, zeme un ūdens. Tā kā tais tālajos laikos bija ierobežotas iespējas šo apgalvojumu pārbaudīt, tad šis dalījums visai ātri izplatījās uz medicīnu - katra cilvēka veselība bija atkarīga ķermenī uzturētā šo pamatelementu līdzsvara. Diemžēl, izņemot ūdeni, nevienu no elementiem tīrā veidā parastais cilvēks īsti nevarēja uzņemt, līdz ar to bija nepieciešams visu ikdienas produktus sadalīt četrās kategorijās.

 
Papildus medicīnai un uzturvielām šis dalījums izplatās arī uz rakstura iezīmēm, īpašībām un pat dzimumiem, kā arī tiem ieteicamām diētām. Graudaugi, kas nepieciešami alus gatavošanai, kļūst par mitri vēso uzturvielu (Zeme un Ūdens), bet vīnogas par karsti sauso (Uguns un Gaiss). Tāpat tiek iedalītas raksturveidojošās īpašības - vīrišķība kļūst sausi karsta, bet sievišķiba - mitri vēsa. Līdz ar to arī maize kļūst par vīra cienīgu ēdienu, jo gatavošanas procesā tā ir zaudējusi savu sievišķīgo dabu, bet alus gatavošanas process tais laikos nebija pietiekoši karsts un sauss, lai iznīdētu no graudaugiem īstam vīram nevēlamās īpašības. No šī brīža maize un vīns kļūst par pamatu vīra cienīgai maltītei.  
Nepaiet ilgs laiks, kamēr šie zinātniskie sasniegumi atstāj savu nospiedumu reliģijā - Dionīss kļūst par izteiktu vīna aizbildni.  Savā ziņā pagrieziena punkts šajā stāstā ir kāds grieķu dramaturgs vārdā Aishils. Par viņa lielāko jaunievedumu klasiskajā dramaturģijā tiek uzskatīta otrā teicēja pievienošana savās lugās (pirms tam uz grieķu skatuves kāpa viens teicējs - protagonists - un koris). Lai arī mūsdienu teātris sen vairs necieš no divu aktieru važām, cilvēces ikdienu joprojām nedaudz iespaido kāda Aishila personīga tikšanās ar Dionīsu. Šīs tikšanās ietvaros Dionīss esot pasūtinājis Aishilam četras lugas, kurās asprātīgā un biedinošā garā tiek izsmieti Dionīsa pretinieki - trāķiešu valdnieki Likurgs un Pentejs. Gan viens, gan otrs atļaujas atraidīt Dionisa svītu un tās ar apreibinošanos saistītajiem rituāliem, kā rezultātā abi saņem Dionisa sodu - viens paliek traks un sacērt savu dēlu, bet otru, ģērbtu sievietes drēbēs, nogalina Dionisa apreibinātu sieviešu pūlis. Intreresanti, ka šajā lugās Dionīss jau kļuvis par vīna aizbildni, bet Likurgs un Pentejs ir citu dzērienu cienītāji vai, visdrīzāk, atturībnieki. Jebkurā gadījumā abi šie piemēri liek grieķiem pamatīgi aizdomāties otro reizi un lai izbēgtu no Dionīsa dusmām tie nolemj - Dionīss ir vīna, teātra un līksmības dievs, kuru labāk nekaitināt dzerot alu vai medalu. Aishila paraugam seko citi dramaturgi, kuri ikgadējos Atēnu teātra svētkos slavina Dionīsu kā vīna aizbildni. Tā kā grieķi ļoti lepojās ar savu teātri, tad tas kļūst par vēl kāda dalījuma pamatu - teātris ir raksturīgs civilizētiem ļaudīm, bet pārēji ir barbari.  

Grieķu civilizācija, ar Maķedonijas Aleksandra falangu palīdzību, šo skatījumu uz īsu mirkli iznēsāja pa visu zināmo pasauli, taču bez paliekošiem panākumiem. Ēģiptē un Divupē turpina dzert visdažādākos raudzētos dzērienus. Šo melno darbu paveic grieķu civilizācijas cītīgākie pasaulē nesēji - romieši. Lai arī latīņu valoda bija Romas impērijas varas valoda, tomēr grieķu valoda bija populāra otrā valoda valdošās elites vidū. Gluži kā romieši gandrīz bez labojumiem (atskaitot vārdus) pārņēma grieķu dievu panteonu, tāpat arī daudzi grieķu ikdienišķie pasaules uzskati atrada siltas vietas romiešu sirdīs un prātos. Nicinājums pret jebkuru dzērienu izņemot vīnu bija viens no tiem. Savā ziņā romieši gājā pat tālāk - tiek uzskatīts, ka Romas Impērija izmantoja vīna tirdzniecību savās stratēģiskajās interesēs. Vispirms romieši pārdeva barbariem, proti, jebkuriem cilvēkiem, kas dzīvoja aiz Roma robežām, vīnu, bet tad piedāvāja iemācīt pašiem audzēt vīnu apmaiņā pret kļūšanu par Romas Impērijas sastāvdaļu. Gadījumā, ja barbari atteicās, romieši uzdāvināja barbaru vadoņiem pietiekoši vīna, lai visi piedzertos, bet pēc tam apkāva un tāpat panāca savu. Šī taktika Eiropā diezgan labi kalpoja līdz mirklim, kamēr romieši nesasniedza vīnam derīgu vīnogu dabīgā izplatības areāla robežu, kas tad arī kļuva Romas Impērijas faktisko robežu.

Vēsturiskās taisnības labad gan jāpiemin, ka daudzās provincēs vienkāršie ļaudis turpināja dzert alu, taču gan vietējie dižciltīgie, gan, protams, romiešu vietvalži, izvēlējās tikai vīnogu vīnu. Līdz ar to romiešu laikos Eiropā nostiprinās stereotips, ka bagātie un pie varas esošie izvēlas vīnu, bet darbaļaudis - alu. Līdz mūsdienām gan šis māņtcībā balstītais alus un vīna dalījums ir nodzīvojis pateicoties vēl vienam romiešu izgudrojumam - kristietībai, taču tā jau ir nākamā lappuse alus vēsturē.